Rīgas vēsture mērāma vairāk nekā astoņos gadu simtos, tā ir pārpilna ar dramatiskiem notikumiem un saglabāta gan neskaitāmos rakstu sējumos, gan pieminekļos, teikās, dziesmās, atmiņās un nostāstos.

Arheoloģiskie atradumi Rīgas teritorijā liecina, ka apdzīvota vieta te pastāvējusi jau 12. gadsimtā. Rīdziņas upei ietekot Daugavā, tagadējā Alberta laukuma rajonā bija izveidojies paplašinājums, tā sauktais Rīgas ezers. Tā bija ērta vieta ostai, tāpēc tās apkārtnē izveidojās vietējo cilšu – kuršu un lībiešu – apmetnes.

12. gs.beigās, vācu tirgotājiem cenšoties paplašināt un nostiprināt savu darbības areālu Baltijas jūras austrumkrastā, te ieradās arī krustneši. Viņu pirmais vadonis, bīskaps Bertolds 1198. gadā krita kaujā pie Rīgas Senā kalna. Hronistam Indriķim to pierakstot, pirmo reizi rakstītos avotos parādījās vārds "Rīga". Nākamais bīskaps Alberts 1201. gadā pārcēlās no Ikšķiles uz Rīgu, un pēc pārrunām ar vietējiem lībiešiem sāka celt nocietinātu apmetni pie Rīgas ezera. Tā 1201.gads kļuva par oficiālo Rīgas dibināšanas gadu.  Bīskaps Alberts nodibināja pirmo skolu Rīgā – Domskolu un, protams, pašu Rīgas Domu. Mūsu koledža ir dibināta 2001. gadā, kad Rīga svinēja savu 800-gadu jubileju, un tika nosaukta par godu bīskapam Albertam, pirmās skolas dibinātājam.